Par rudens lapām un tiltiem, kas jābūvē no abām pusēm

DSC_7846„Ko tikai sava bērna pēc neizdarīsi!” nesen vēstīja kāda jauna tēta Facebook ieraksts, turpinot:. „Es uztaisīju pingvīnu,” un fotogrāfijā, lillīgi melno fraku spīdinādams, gozējas patiesi izcils baklažāna pingvīns. Šis gadījums atkal liek domāt, kur ir tā smalkā līnija, kas šķir ģimenes iesaisti kā visnepieciešamāko un efektīvāko pedagoga darba instrumentu (esam taču dzirdējuši zelta vērto atziņu, ka cenšanās bērnam kaut ko iemācīt, nesadarbojoties ar vecākiem, līdzinās lapu grābšanai stipra vēja laikā – mugura slapja, rokas tulznās, bet labuma maz…) no situācijas, kad tiešāk vai netiešāk notiek (tiek pieļauta vai, pieverot acis, pat sekmēta?) darīšana bērna vietā visdažādāko iemeslu pēc un ailītē pretī skolēna vārdam parādās vecāku vai ģimenes kopdarba vērtējums? Par to šoreiz Aijas Tūnas rakstā laikraksta „Izglītība un Kultūra” 9. oktobra numurā. Aija_Tuna_par_tiltu-būvēšanu_IK_Nr_17_09_10_14.5

komentāri


  • Tavs viedoklis ir svarīgs:

Tavs viedoklis ir svarīgs: