Vai ir iespējams kas labāks?

magonesŠis šķietami vienkāršais jautājums patiesībā dziļi un nežēlīgi atklāj mūsu attieksmi pret sevi un apkārtējo situāciju. Visvienkāršākā un drošāka lieta ir uztvert to, kas katram no mums dots, kā kaut ko nemainīgu un nemaināmu; ticot, ka, kā saka Sets Godins, tās, kārtis, kas mums iedalītas, ir viss, kas iespējams. Pieņemot šo apgalvojumu, pazūd jebkāda atbildība par mūsu darba (vai dzīves) rezultātu un kvalitāti. Mēs varam atslābt un nomierināties, jo pie visa vainīgs jau ir kāds cits – vieta, kur esam dzimuši vai dzīvojam, vecāki, kuri sūtīja vai nesūtīja uz attīstošiem pulciņiem vai treniņiem, kolēģi, kuri skauž vai sabotē, priekšnieki, kuri liek, neļauj vai nenovērtē, valdība, kas slēdza autobusa maršrutu, un tā bez gala.Ir arī cilvēki, kas jūtas samērā apmierināti un visiem spēkiem turas pie tā, kas viņiem ir: iegūtais izglītības dokuments vai specializācija, amats, darba apraksts, lietu darīšana pēc principa „es tā vienmēr esmu darījis”, un savā ziņā šī turēšanās pie esošā mazina nepieciešamību saskarties ar ko jaunu un pasargā no bailēm no šī nezināmā, kas var nest arī neizdošanos un neveiksmi. Ļaujiet man darīt to, ko es vienmēr esmu darījis! Un tik ļoti negribas pamanīt, ka šāda stabilitāte nozīmē palikšanu uz vietas, kas, kā mēs zinām, patiesībā ir slīdēšana atpakaļ, jo tā ir drošāk, un tā noteikti vieglāk notiekošajā (vai nenotiekošajā) saglabāt paštaisnību un vainot citus.

Cilvēks var izvēlēties šādu attieksmi pret dzīvi sev, bet ko ar to nodarām apkārtējiem? Saviem bērniem, tuviniekiem, kaimiņiem, darba kolēģiem, savas kopienas ļaudīm? Netiecoties pēc kaut kā labāka par to, kas mums ir šobrīd, mēs saglabājam un palielinām barjeras, netaisnību, nelīdztiesību, kaut arī kaut kas labāks ir iespējams – ja vien domājam, uzņemamies atbildību, rīkojamies.

Nebeidzamās runas par to, kā (cik slikti) ir šodien, kuru patiesā doma ir – un tā būs vienmēr, velk pie zemes un mudina ieslīgt rutīnā un padoties, un pat neskatīties uz tiem, kuri dara: sakopj savu māju un savu apkārtni, atver mazu kafejnīcu, piegādā lauku labumus pilsētniekiem, noorganizē dejotāju, sportotāju, grāmatu lasītāju vai jebkādu citu kopu, pārceļas uz dzīvi bērniem un ģimenei draudzīgā vietā, kur var elpot svaigu gaisu, kāpt kokos un, saprotams, arī sērfot internetā, un tas viss notiek, negaidot finansējumu un pat nerakstot projekta pieteikumus.

Tā rīkojoties, šie cilvēki pārbauda robežas, lai paši pārliecinātos, vai ir iespējams kas labāks – un vairumā gadījumu tas tiešām ir iespējams. Citos gadījumos tas izrādās esam savādākais, kas vai nu iepatīkas un ievelk vai – tiek nomainīts uz kaut ko citu.

Kas labāks ir iespējams, ja paši to meklējam, ja esam gatavi mainīties, ja atslēgu saskatām sevī, nevis esam apstākļu upuri, ja izmantojam pasaules un šī laika piedāvātās iespējas – vispirms jau tās, kas neprasa neko vairāk kā atvērtu prātu, velmi un gatavību sazināties, sadarboties, darboties. Kas labāks tiešām ir iespējams, ja to, kas dots, izvēlamies paši.

komentāri


  • Tavs viedoklis ir svarīgs:

Tavs viedoklis ir svarīgs: