Mēs Vārkavā esam mainījušies

Rudens ir izvērtējumu un ražas laiks. Atskatoties uz aizvadīto, varu teikt, ka, pateicoties SFL atbalstam, mēs skolā esam kļuvuši mazliet savādāki un sapratuši, cik svarīga katrai vietai ir vietējā kopiena un tās tradīcijas. Ja pirms tam skolā gan mācību darbs, gan ārpusskolas pasākumi noritēja bez pārāk ciešas saites ar vietējo kopienu, tad tagad bez vietējiem cilvēkiem mēs nemaz nevaram iedomāties gan daudzas mācību stundas, gan jaukos skolas pasākumus. Un viņi arī. Nu esam iemācījušies ieklausīties, ieskatīties un izprast vietējo cilvēkus dziļāk. Es personīgi ieraudzīju, cik vietējiem cilvēkiem skaistas dvēseles, cik viņi strādīgi un cik dziļas šiem cilvēkiem vietējās tradīcijas. Es sapratu, ka mēs neesam piesēdušies, aprunājušies, uzklausījuši, sapratuši un pazinuši viens otru, kaut gan dzīvojam tepat blakus.

Projekta ietvaros , kamēr rokas virpina dzijas pavedienu, lipina rozi pie koka kastītes vai pin groziņu no avīžu klūdziņām, dvēsele izstāsta senus notikumus, tiek runāts par svarīgām lietām, par maizes mīcīšanu, kamēr slapjas sienas, par dārza darbiem, par puķēm, par lopiņiem, saimes tradīcijām, par sāpošām mugurām un rokām, par skalu groziem, talkām un daudzām lietām, kuras katram  ir svarīgas. Gaisā dzirksteļo idejas, ko varētu izdarīt šodien, rīt, parīt….. Dzimst plāni, ko skolēni varētu pamācīties no pieaugušajiem un pieaugušie no skolēniem, ko vecmāmiņas varētu pastāstīt un pamācīt pirmsskolas mazuļiem. Kā vecvecākus spētu iepriecināt mazuļi. Veidojas kopīgas intereses, kopīga saime.

Šo Vārkavas saimi esmu ļoti iemīlējusi un lepojos ar katru cilvēku – gan lielu, gan mazu. Es viņus visus apbrīnoju, mīlu un lepojos ar katru atsevišķi un visiem kopā. Man mīļi ir gan mazulīši, gan spurainie tīņi, gan sirmās baltābeles vecmāmiņas un ozolkaluma vectētiņi, gan darbīgās māmiņas un stiprie tēti. Man svarīgs ir arī tas, kuram varbūt šajā brīdī dzīvē sagājis pavisam greizi, bet īstenībā ar viņu neviens tā īpaši nav izrunājies un paaicinājis savā pulkā un pamanījis viņa daudzos trumpjus.

Es lepojos ar to, ka pati esmu mainījusies un spēju saskatīt katrā viņa sirds dāsnumu, lauku vienkāršību un mīlestību pret Vārkavu.

Es lepojos ar to, ka cilvēkiem , kas atbrauc, ir ko parādīt un piedāvāt. Mana sirds ir neskaitāmas reizes sasilusi, kad pilsētas bērni skolas brīvlaikā pirmo apmeklē skolu un nāk parunāties ar mani, skolas darbiniekiem, iesaistās dažādās aktivitātēs. Man asaras saskrien acīs, kad mani bijušie audzēkņi raksta vēstuli, ka ir izvēlējušies tieši Vārkavas skolu, kur viņu mazais divgadnieks uzsāks savas bērnudārznieka gaitas.

Es lepojos ar to, ka nu jau līdz tuvākajai pilsētai mums ir labs ceļš, ka vasara ir bijusi tik dāsna, ka ražas ir pilni apcirkņi, pagrabi pilni ar ievārījumiem un konserviem, ka pa vasaru tik daudz pozitīvu emociju baudīts.

Es lepojos, Aija, ar jums.  Ar Valdi.  Ar Ausmu.  Ar Jāni. Jo pateicoties jūsu visu sirsnībai, vienkāršībai un daudzajām tikšanās reizēm, mēs esam sapratuši, ka apkārtējais jāņem ar sirdi. Sirsnīgs paldies , jums, mīļie, no manis un maniem vārkaviešiem.

Vārkavas pamatskolas un projekta direktore Skaidrīte Medne

komentāri


  • Tavs viedoklis ir svarīgs:

Tavs viedoklis ir svarīgs: