Bijušajam Balvu rajonam pa pēdām

ekskursija_pa_bijuso_Balvu_raj_26Pateicoties  projekta vadītājas Silvijas Ločmeles uzņēmībai un darbīgumam, ar Sorosa fonda Latvija atbalstu, Briežuciema vecākajai paaudzei bija iespēja  6.augustā piedalīties bezmaksas ekskursijā pa bijušo Balvu rajonu, ceļojumu nobeidzot Gaigalavā – ar muzicēšanu pie Igauņiem. Salasījāmies krietns pulciņš – 21 seniors, vecākajam bija 80 gadi un 3 „mazie seniori” – jaunākajam 4 gadiņi, un skaistā, saulainā rītā devāmies ceļā.  Pirmā pietura – Baltinavas novada Amatniecības centrs, kas iekārtots bijušajā mežniecības mājā. Mūs jau gaidīja šī centra izveides autors un saimnieks Aigars Keišs. Viņš pastāstīja, ka ideju par šāda centra izveidi guvis, būdams braucienā pa Zviedriju, un tad izrādīja mums telpas un amatnieku darinājumus. Izrādās, ka Amatniecības centrā var iegādāties ļoti skaistas un praktiskas lietas – dažādus rokdarbus – segas,  sedziņas, rotaslietas, arī no koka darinātus virtuves dēlīšus, taburetes, arī lielākus koka izstrādājumus – kubulus, durvis u.c.

Tālāk devāmies uz Viļakas novada zemnieku saimniecību „Kotiņi”, kur mūs laipni sagaidīja tās īpašnieks Aldis Ločmelis. Milzīgs paldies viņam par to, ka savā saspringtajā un noteikti  stingri saplānotajā darba dienas rītā atrada laiku, lai mums visu izrādītu un izstāstītu. Par  „Kotiņiem” , protams, bijām dzirdējuši visi, bet iebraucot saimniecībā, pirmais iespaids           -v –a-a-u-! – Mums kaimiņos , tepat rokas stiepiena attālumā , cik vērienīga un moderna saimniekošana! Kad Aldis izrādīja iekārtas graudu transportēšanai, kaltēšanai un glabāšanai, arī tehniku, jutāmies kā pasakā, jo vienkāršam, pavecākam lauku cilvēkam grūti aptvert, ka traktors „pats” zina, kā precīzi nomiglot lauku, pareizi piebarot augus utt, ka atliek vien nospiest datora taustiņu un tu redzi laika prognozi konkrētajam laukam… Par to, ka  „Kotiņos”  saimnieko videi draudzīgi, liecina čaklās medus vācējas bites, kas mierīgi darbojas savās mājiņās turpat blakus lielajam  pagalmam. Kopējais iespaids – skaisti, sakopti un vareni. Mēģinājām iedomāties, cik gan milzīga uzņēmība un darbs ir tam visam pamatā. To, ko tur redzējām un uzzinājām, grūti aprakstīt, ir jāaizbrauc un jāredz pašam.

Iespaidu pārpilni turpinājām ceļu caur Viļaku uz Žīguriem pie Annas Āzes, lai apskatītu viņas privāto kolekciju Žīguru Meža muzejā. Pārslēdzāmies no mūsdienīgas  lauksaimniecības uz meža lietām. Annas kundze ļoti raiti  un jauki stāstīja gan par tagadējo saimniekošanu mežos, gan par agrākiem laikiem, varēja just, ka mežs un viss ar to saistītais ir viņas sirdslieta. Nelielās telpās ļoti daudz dažādu eksponātu, dažādi darbarīki, čūskas pudelēs, zvērādas pie sienām. Un par katru eksponātu saimniece varētu stāstīt vēl un vēl.

Varējām iegādāties Annas Āzes uzrakstītu grāmatiņu par Latvijas kokiem un krūmiem, precīzi ilustrētu, ar dažādiem uzdevumiem. Par to, ka grāmatiņa ļoti interesanta, pārliecinājos, kad tās pašas dienas vakarā mans desmitgadīgais mazdēls to uzreiz „privatizēja”.

Atvadījušies no Annas, devāmies uz Vēršukalna muzeju Susāju pagastā. Aizbraucām nedaudz agrāk kā plānots, tāpēc varējām ērti iekārtoties ēkā uz estrādītes, baudīt līdzpaņemtās pusdienu maizītes un priecāties par sakopto, skaisto apkārtni un muzeja ēkām no ārpuses. Ļoti patika zedeņu žogs – lēti, skaisti, praktiski. Muzejā mūs  gaidīja Aldis Pušpurs un atkal ļoti interesants stāstījums par to, kā un kādi ļaudis šeit  dzīvojuši, dažādas sadzīves senlietas un āķīgi jautājumi par to pielietojumu, ‘”pūra klēts” un tās bagātības – brīnišķīgā koka smarža un dažādi audekli gar sienām – segas, galdauti, dvieļi, rakstaini cimdi – viss apkārtnes ciemos izcelts no vecām lādēm un skapjiem. Padzērušies akas ūdeni un sacienāti ar garšīgiem āboliem, šķīrāmies no viesmīlīgā namatēva, lai dotos uz Kupravu. Nu tur tā kā raidījumā „Toreiz un tagad”. Pārņem skumjas, redzot to pamestību un postažu. Bijusī drenu cauruļu rūpnīca tagad  kā pēc kara – brūkošas un izdemolētas celtnes, kur uz jumtiem aug koki, pamestas daudzdzīvokļu mājas ar tukšām logu acīm… Un mēs taču zinām, pirms dažiem gadiem šeit ieguldīti milzīgi līdzekļi māla granulu rūpnīcas izveidei. Kur tas viss palicis?

Tādu bēdīgu pārdomu pārņemti, devāmies tālāk, nu jau, lai paciemotos „Saipetniekos”.  Tur tik ir ko redzēt – varena senlietu kolekcija, nevar ne aptvert, kur iet un ko skatīt vispirms. Un plašais, koptais zālājs ar nebeidzamiem krāšņiem puķu stādījumiem – jāapbrīno saimnieku uzņēmība un varēšana – kā var paspēt ar to visu tikt galā, toties – kāds skaistums – mēs staigājām, priecējām acis un sirdis. Vīrieši, protams, uzreiz devās pie dzelžiem – dažādu agregātu, mašīnu klāsts ir bagātīgs, tad vēl atsevišķās mājiņas ar visvisādām senlietām. Lai to visu pamatīgāk apskatītu, vajadzīga visa diena, diemžēl mūsu laiks ierobežots, jo jāpaspēj apmeklēt Bērzpils Romas katoļu baznīca (pirms sācies vakara dievkalpojums).

Pie baznīcas mūs sagaidīja Bērzpils kultūras dzīves vadītāja Anna un dievnamā skanošā ērģeļu mūzika. Sekoja īss , jauks stāstījums par baznīcas vēsturi un tagadējo draudzes dzīvi un atkal ērģeļu skaņas. Brīdis pārdomām, dziesma Dievmātes godam un atkal dodamies tālāk – nu jau uz Gaigalavu, uz mūzikas instrumentu darbnīcu.  Īsa apkārtnes apskate un tikām laipni aicināti darbnīcā. Ārēji necila ēka, bet iekšā, gar sienām  plaukti un visos mūzikas instrumenti – daudz, daudz un dažādi – garmoškas, bajāni, akordeoni, stīgu instrumenti..

Saimnieka īsās prombūtnes laikā mūsu Geņa iesāka dziedāt „Vītoliņu” un pilnīgi spontāni visi sākām dziedāt līdzi, kā nu kurš mācēja.   Gunārs atgriezies neapmulsa, ņēma rokās akordeonu un spēlēja pavadījumu. Arī mūsu muzikanti Vilhelmīne un  Harijs tika pie instrumentiem – garmoškas un cītara. Gāja  jautri. Ļoti pārdomāti Gunārs mūs visus iesaistīja kopējas dziesmas  izpildē – daļu kā jaunos muzikantus, pārējos – kā dziedātājus. Tad visiem tika pa kādam instrumentam – tur ir daudz dažādu „tarkšķu” un „klabekļu”, arī bungu, un atkal kopēja muzicēšana ar Gunāra akordeona spēli centrā. Jāsaka tā – saņēmām milzīgu pozitīvo emociju lādiņu. Un tā ar pārrunām un dziedāšanu devāmies uz mājām. Brīnišķīgi pavadīta diena!

Liels paldies autobusa  šoferītim – smaidīgs un laipns Jāzeps mūs vizināja visas dienas garumā, Zitai un Silvijai paldies par brauciena organizēšanu, iespēju piedalīties bezmaksas ekskursijā.

Ekskursijas dalībniece Ināra Kamzola

P.S.

Pati braucu līdzi un biju pozitīvu emociju pārpilna, jo mūsu senioros ir tik daudz dzīvesprieka, enerģijas un patiesuma, neskatoties uz droši vien nebūt ne vieglajiem mūžiem un gadiem, kuri guļ viņu plecos:)  Tā kā bija dažas brīvas vietas, brauca arī  bērni. Un jāsaka – mazie un vecie viens otram blakus jutās gluži  labi, es teiktu – tik dabiski tas bija.
Un secinājums ir viens – pēc iespējas biežāk būtu jāsaved kopā jaunā paaudze ar mūsu zelta paaudzi. ir baudījums vērot abas kopā.
P.S. 1. Ideju par šādu ekskursiju aizguvām no Brocēniem. paldies viņiem  par  lielisko domu – aizvest ekskursijā seniorus pa dzimtajām, jaunībā tik  tuvajām vietām!
P.S. 2. Rakstu  sacerēja ekskursijas dalībniece Ināra Kamzola:) Mums atklājas jauni talanti žurnālistikā!
Silvija Briežuciemā

ekskursija_pa_bijuso_Balvu_raj_27 ekskursija_pa_bijuso_Balvu_raj_12 ekskursija_pa_bijuso_Balvu_raj_28 ekskursija_pa_bijuso_Balvu_raj_29 ekskursija_pa_bijuso_Balvu_raj_34

 

komentāri


  • Tavs viedoklis ir svarīgs:

Tavs viedoklis ir svarīgs: