Svētku un ikdienas patriotisms

Mūsdienu patriotismam jāsākas ar atziņu, ka Latvija – tā ir mūsu cilvēki. Palīdzot viņiem, mēs palīdzam Latvijai, lai cik atšķirīgs katrs arī nebūtu ar savām vajadzībām un interesēm. Tā Pauls Raudseps šīsnedēļas žurnālā „Ir”, atgādinot, ka Patriotismam 2.0., kā viņš to nosauc, jāsakņojas sadarbībā un konkrētībā. Tas ir tieši tas, ko mēs mudinām caur Pārmaiņu skolām: atrast vajadzību, tātad – iespēju – savā ciemā, savā kopienā, savas skolas tukšajā telpā vai aizaugušajā puķudobē blakus vietējam veikalam. Sanākt kopā, sarunāties, pieņemt lēmumu un rīkoties. Sākt no mazuma, jo no mazumiem veidojas lielums, un ar vienu dzīvesprieka un enerģijas pilnu pagastu arī visas Latvijas dzīvesprieka un enerģijas līmenis iet uz augšu.

Ir skaisti sanākt kopā novembra tumšajos vakaros, lai pieminētu Latvijas vēstures būtiskos brīžus, taču vēl svarīgāk ir katru rītu atlocīt piedurknes, piepūlēt smadzenes, veikt izvēles, celties un iet un strādāt, lai iespaidīga un lepošanās vērta būtu Latvijas šodiena un rītdiena. No tā, cik katrs pats esam gatavi darīt, lai paši būtu gudrāki un dzīvotu labāk, lai ar kaimiņu attiecības būtu labākas, lai palīdzētu kādam, kam dzīve sametusies mudžeklī, lai apkārtne būtu sakopta un lai mēs paši būtu tie, kuri pirmie pasmaida un padod labrītu – no tā atkarīgs, cik laba būs mūsu valsts. Jo, kā tajā pašā žurnālā saka Laila Pakalniņa, „uz valsti nevaru apvainoties, jo tā ir mana valsts. Un vispār apvainoties, kaut ko gaidīt no kāda ir ļoti, ļoti muļķīgi”.

Rīga staro, un pamazām iemirdzēties uzdrīkstas arī citas vietas Latvijā. Ja būsim lepni par to, kur un kas mēs esam, staros visa Latvija. Ļoti ceru, ka Pārmaiņu skolas ir tādi drosmīgi un spoži jāņtārpiņi, kas neatlaidīgi cenšas vairot šo gaišumu. Negaidot un neprasot, bet radot un dodot.

Skaistus svētkus vēlot,

Aija Tūna, SFL iniciatīvas „Pārmaiņu iespēja skolām” vadītāja

komentāri


Comments are currently closed.