“Es vēlos, lai Tirzas skola ir silta un mājīga,

ne tikai lepna un stalta ceļa malas māja,” tā savā uzrunā aizvadītajā sestdienā teica Svetlana Ziepniece, Tirzas pamatskolas direktore. Pašā vasaras viducī , 6. augustā Tirzas skolai atkal durvis bija vaļā, un tur pulcējās gan tuvi, gan tāli tirzmalieši. Konference “Skola un skolotāja vieta un loma sabiedrībā19./29. gs. mijā un mūsdienās” bija veltīta vienai no Tirzas īpašajām zvaigznēm – dzejnieces Tirzmalietes 135. gadadienai. Vienlaikus tika arī atklāta piemiņas plāksne dzejnieces tēvam, pirmajam Tirzas pagastskolas pārzinim un ilggadīgam skolotājam Andrievam Dzelzkalnam un viņa ģimenei. Tā jau arī kāds no novadniekiem esot teicis – ka Tirzas zeme ir bagāta, jo tur aug nevis dārzeņi, bet zvaigznes. Savukārt apkārtējie ar dažkārt greizu intonāciju mēdzot teikt, ka Tirza balstās uz novadniekiem; patiesībā gan tas būtu jāuztver kā lielākais kompliments, jo tā ir spēja veidot, saglabāt un attīstīt piederības sajūtu savai dzimtajai vietai.

Konferences gaitā klausījāmies stāstus par aizgājušo gadu skolotājiem un samērojām viņu labākās iezīmes ar šodien notiekošo. Izskatās, ka ir tā – skolas uzdevums cauri laiku lokiem daudz nemainās: iedot cilvēkam to, kas viņam dzīvē nepieciešams un ko no viņa sagaida sabiedrība. Lielais jautajums – kas tad ir tas, kas kurā laikā nepieciešams un ko sagaida sabiedrība. Uz sāpīgu teicienu “kamēr skola vēl pastāvēs” gribas atgādināt:  skola pastāvēs tik ilgi, kamēs paši to celsim; kamēr tā būs vajadzīga un vērtīga vietējai sabiedrībai – jau mūsdienīgā skatījumā.

Cauri gadsimtiem skola attīstījusies no iespējas izredzētajiem, ceļā caur mokām uz prestižu un panākumiem, kā neizbēgams dzīves posms, ar ko jātiek galā; kā starta laukums “īstajai dzīvei” utt., līdz mūsdienās tā aizvien vairāk kļūst par nozīmīgu un aktīvu cilvēka dzīves posmu no visagrākās bērnības, kurā tiek saņemts atbalsts attīstībai un kas ar laiku kļūst par vietu, kur allaž var atgriezties, lai kaut ko dotu un kaut ko ņemtu. Un tas nu ir process, kas turpinās visa mūža garumā.

Man īpaši iekrita sirdī kāda bijušā skolēna teiktie vārdi, blakus milzu saulespuļei stāvot – lielai skolai jānes liela puķe. Tāda tā Tirzas skola ir – liela saulespuķe skaistajā Latvijas ainavā, par prieku visiemun kā iespēja visiem.

Milzu paldies par iespēju piedalīties šajos kopā būšanas svētkos!

Aija Tūna

komentāri


Comments are currently closed.