Drosmīgu un laimīgu jauno gadu!

Uz jaunā mācību gada sliekšņa stāvot, es vēlos kopā ar sirsnīgiem sveicieniem un laba vēlējumiem aizsūtīt Jums atzinības un uzmundrinājuma vārdus. Atzinību par visu to, ko Jūs katrs un mēs visi kopā esam paveikuši. Aizvien vairāk daudzviet Latvijā ieskanās doma, ka skolas slēgšana nav vienīgais problēmu risinājums; ka skola spēj būt vairāk kā skola visšaurākajā un tradicionālākajā izpratnē; ka ir vērts visiem vietējās kopienas locekļiem nākt kopā, lai meklētu risinājumus, saliktu kopā esošos un atrastu jaunus resursus un ieraudzītu cilvēku un ģimeni kopveselumā – ar vajadzībām, bet arī ar potenciālu, kas neapšaubāmi piemīt ikvienam. Savukārt uzmundrinājumam es vēlreiz gribu atgādināt Paula Ardena vārdus, kurus šovasar daudzkārt esmu atkārtojusi, tiekoties ar pedagogiem dažādās Latvijas vietās: „Darīsim lietas pareizi, pieņemot nepareizus lēmumus!

Tā ir. Ja vēlamies sasniegt iecerēto rezultātu, jo īpaši šajā straujo pārmaiņu un neskaitāmo iespēju laikā, mums jāspēj un jāuzdrīkstas reaģēt ātri, bet pamatoti, balstoties uz vērtībām un nenovēršot skatu no mērķa. Jau Makiavelli savulaik teica, ka par zaudētāju var izrādīties tas, kurš ir pārliecināts, ka no vecā ceļa nedrīkst novirzīties, jo tas taču bijis pareizs. Jā, kaut kad (un kādam) tas var būt (bijis) pareizs, bet mums ir mūsu situācijas, mūsu vajadzības un tāpēc jāpieņem mūsu lēmumi.

Katrs no Jums kopā ar kolēģiem ir devis ieguldījumu pārmaiņu skolu modeļa veidošanā mūsu valstī. Katrs šaurākā vai plašākā nozīmē pamēģinājis, kā tas ir, kad skola atver durvis un nenodzēš gaismu vēl ilgi pēc darba dienas beigām; kā tas ir, kad skolā vītero mazuļi, kāds mazgā veļu vai izmanto dušu, kāds cep jubilejas torti, vingro, dejo, zāģē, knipelē, auž draudzības paklāju, šuj musturdeķi un vēl un vēl un vēl.

Jūs esiet pamēģinājuši, kā tas var būt, kad vietējie cilvēki ierauga, ka „skola nav templis, kur visi gudri, ar augstāko izglītību un … iedomīgi”, bet vieta, kurā var droši iegriezties un atrast kaut ko sev noderīgu ikvienā vecumā. Jūsu lēmums ir vai un kā šo ceļu turpināt.

Un tieši tāpēc es ar tādu prieku uzklausu un lasu ziņas par to, ka pārmaiņu skolas turpina darboties un mainīties. Lūdzu un aicinu Jūs arī turpmāk izmantot mūsu mājaslapu www.parmainuskolas, lai dalītos pieredzē, iedvesmotos un iedvesmotu, lepotos ar saviem atradumiem un pierādītu pasaulei, ka skolai ir vērts atvērt durvis – jo ieguvēji esam arī mēs paši. Ja piemirsies, kā to tehniski izdarīt – ar prieku palīdzēšu.

Bet tagad mēs esam jauna darba cēliena priekšā. Kas vajadzīgs, lai virzītos uz priekšu? Katram sava recepte, bet man liekas, ka visiem un vienmēr noderēs profesionālā un personiskā drosme, stalta mugura un pilsoniskā līdzdalība un atbildība – kaut vai par savu durvju priekšu. Un smaids – sev spogulī, kaimiņam, kolēģim, mākonim pa ceļam uz darbu un vakara blāzmai dienas beigās.

No visas sirds sveicu Jūs jaunā mācību gada sākumā un ceru uz saziņu un sadarbību. Gaidu Jūsu stāstus par to, kā pārmaiņas turpinās, ko esiet atraduši un ko radījuši. Vajadzība ir vislabākais stimuls radošumam un inovācijām, un vajadzību taču mūsu ikdienas dzīvē netrūkst.

Lai Jums drosme darīt lietas savādāk, nekā līdz šim; lai spēks priecāties par paveikto; lai laiks un vēlme lūkoties debesīs, vienlaikus stingri stāvot uz zemes!

Daudz laimes jaunajā gadā!

Jūsu Aija

komentāri


Comments are currently closed.