Pirms kāda brīža paviesojos Skrudalienas pamatskolā Daugavpils novadā, kas ar savu majestātisko ēku kalna galā ir saredzama jau no liela attāluma, un daudzās taciņas pārliecinoši norāda – visi ceļi ved uz Romu, t.i., skolu 
Sarunā ar Santu Rokjāni, kas pilda gan skolas direktores, gan projekta vadītājas pienākumus, uzzināju, ka ideja iesaistīties “pārmaiņu skolās” un būt kaut kam vairāk par parastu skolu ir nākusi no vecāku puses.
Tieši vecāki ir tie, kas uzrunā skolotājus un nāk ar idejām, kā vēl saturīgāk varētu pavadīt skolēnu brīvo laiku, kā daudzveidīgāk attīstīt augošās personības, un kā skola var kļūt par tikšanās vietu ciema iedzīvotājiem. Pieaugušie nāk uz skolu arī paši apgūt latviešu un angļu valodas, darboties ar datoriem un veikt maksājumus internetā, nāk arī pilnveidot savu fizisko forumu un uzturēt možu garu ar fiziskām aktivitātēm sporta un trenažieru zālēs.
Interesanti, ka viss skolas pedagoģiskais personāls nedzīvo Skrudalienā, bet gan brauc uz skolu no Daugavpils un citām vietām. Līdz ar to rodas jautājums – kā iedzīvotājiem veidojas sadarbība ar “iebraucējiem”, vai viņi tiek uztverti par “savējiem”. Sandra saka, ka pa šiem daudzajiem gadiem ir iemantota uzticība un regulārās kopīgās pavakarēšanas pēc kursiem un pēc dažādiem skolas pasākumiem, ko apmeklē vietējie iedzīvotāji, palīdz izprast vietējās vajadzības un dod iedvesmu arī tālākiem projektiem.
Sandra ir apņēmības un ideju pilna. Arī projekta komanda un bērnu vecāki kūsā vēlmē īstenot nākamos sapņus, piemēram, lielāka sporta zāle un centriņš jauniešiem. Savukārt pie autobusu pieturas satiktais kungs, kurš vēroja projekta izvietoto afišu – aicinājumu uz kursiem, rāda ka ir interese, ir vēlme …. domāju, ka sekos arī – rīcība.
Valdis Kudiņš
komentāri