Atsākoties aktīvam mācību procesam, saņemam no projektu ieviesējiem ziņas par to, kuri kursi izpelnījušies lielāko interesi un kurus grūti nokomplektēt. Starp šādiem pretrunīgiem kursiem vairākkārt (arī iepriekšējā mācību gadā) minēta uzņēmējdarbība: vai nu nepiesakās pietiekošs skaits dalībnieku, lai mācības varētu notikt, vai atbirst darba procesā, vai noklausās, aiziet un … nekas īsti nenotiek.
Mūsu projekta eksperts Jānis Baltačs runājis par šiem jautājumiem gan kopējos semināros un tikšanās reizēs skolās, gan ievietojot materiālus mūsu resursu blogā http://otraiespeja.blogs.lv/ – tur variet izlasīt par pašu mācīšanu, saturu un tēmu secību. Taču šķiet, ka otra nozīmīgākā komponente jūtamu pārmaiņu panākšanai ir tas, kā projektu ieviesēji šādu mācību iespēju „pārdod” – dara zināmu vietējā sabiedrībā. Jānis ir pārliecināts, ka, uzliekot zīmīti “Bezmaksas mācības uzņēmējdarbībā”, lielas cerības ir tikai uz to, ka atnāks divi cilvēki, kuri šādos kursos vēl nav bijuši vai jau ir bijuši un kuriem ir nepieciešams daudz dziļāks vai specifiskāks atbalsts.
Ir jāzina konkrēta mērķa grupa, un jārada interese – un drosme piedalīties – tieši šiem cilvēkiem. Vēl ir labi aicināt arī pašiem kaut ko ieguldīt – vai nu tas būtu ābolu vai pašceptu cepumu cienasts, vai darbs, lai kopējais pasākums notiktu. Labi sludināt konkursu ierobežotam vietu skaitam – mācībām savā ziņā ir jābūt sasniedzamām ar piepūli; tas dod vērtības sajūtu, un dalībnieki citādi uztver visu pasākumu. Joprojām, protams, ir jābūt kvalitatīvam pašam produktam – pielietojamam, uz mērķa auditoriju orientētam saturam.
Komerciālā uzņēmējdarbības zinību vidē labi darbojas kombinēti klātienes-neklātienes kursi. Mācības sastāv no nedaudzām klātienes nodarbībām un individuālām nodarbībām attālināti, kurām ir konkrēti individuāli uzdevumi un mērķi. Te atkal mēs nonākam pie tehniskajām iespējām, kas vairumā gadījumu IR pieejamas, bet no kurām daudziem joprojām vēl ir bail.
Pie mazajām, bet labdabīgajām viltībām pieder arī sadarbības sekmēšana un ārējo speciālistu piesaistīšana. Pārdodot (reklamējot) kursus, palīdz ziņa, ka pasniedzējs būs no tālienes – kaut vai kaimiņu novada – iestājas visā pasaulē pazīstamais „koferīša sindroms”: cilvēks, kurš ierodas no ārpuses, liekas daudzsološāks.
Taisnība arī tā, ka pie diviem dalībniekiem pasniedzējs, visdrīzāk, nebrauks, kaut vai tāpēc, ka tas ir ļoti izšķērdīgi visa veida resursu ziņā. Tajā pašā laikā Jānis atkal un atkal atkārto, ka viņam nav problēma strādāt ar diviem dalībniekiem attālināti, iedodot viņiem individuāli to, kas katram vajadzīgs.
Un vēl viena ideja: vairāki projekti piedāvā foto, video, prezentāciju, DVD veidošanas un apstrādes kursus. Tas ir jauki, taču “plika” tā ir tikai līdzekļu izdošanas darbība. Kādēļ nesalikt to kopā ar uzņēmējdarbības pamatiem? Lai mācības ietver uzdevumu sagatavot materiālu konkrētam klientam, aprēķināt pašizmaksu u.tml., var arī konkursu, kur balva būtu pasūtījums no kāda vietējā uzņēmuma vai organizācijas.
Tāds pavisam skarbais viedoklis, saka Jānis. Ja ir apzināta vajadzība, ka iedzīvotāji jārosina pievērsties uzņēmējdarbībai, tad tas ir pašu izvirzīts mērķis, uz kuru jātiecas. Pievēršanās tam, ko „var pārdot” ir vieglais ceļš par ko nereti kritizē ari visu Latvijas izglītības sistēmu – mācām to, kam ir noiets, ne to, kas vajadzīgs tautsaimniecībai.
Aija Tūna
komentāri