Vasara ir laiks, kad gribas nedomāt par darbu, atpūsties un, tā teikt, pašam sev kaut ko labu izdarīt. Tādēļ arī Sorosa fonda – Latvija finansētajā projektā “Dzīves skola” Beverīnas novadā jūnija pasākumi ir tādi, kuros iegūtās zināšanas izmantojamas savam un savas ģimenes lutināšanas priekam, lai vasaras saulgriežu gaidīšanas laiks top interesantāks un savādāks. Veiksmīgas uzņēmējdarbības piemēru iepazīšana, siera siešana un alus darīšana, zālīšu vākšana un rituālu apgūšana – tas viss un vēl vairāk noticis un notiek Beverīnas novadā.
Vispirms jau, 25. maijā viesojāmies pie ļoti darbīgiem ļaudīm – Skujiņu ģimenes Trikātas pagasta zemnieku saimniecībā “Jaunapsītes”, apskatot labās uzņēmējdarbības prakses piemēru Trikātas pagastā. Tur audzē lokus, sīpolus, kāpostus, pavasarī arī puķu kāpostus, gurķus un zemenes. Saimnieki Gatis un Vineta vadāja ciemiņus pa siltumnīcām, stāstīja, kas pašu spēkiem, kas ar Eiropas projektu naudām sabūvēts. Lietus gāza straumēm, taču pat tā radītais troksnis siltumnīcās nekavēja pasākuma dalībniekus iesaistīties aktīvās sarunās par pareizu dārzeņu audzēšanu un kopšanu. Diemžēl lietus dēļ nebija iespējams apskatīt un lauka audzēto, toties pasākuma nobeigumā gribētāji varēja iegādāties saimniecībā audzētos lociņus, gurķus un gurķu stādus.
3. jūnijā centāmies noskaidrot visu par alus darīšanu un siera siešanu – vispirms visiem interesentiem bija iespēja apmeklēt Brenguļu alus darītavu, kas ir veiksmīgs mazās uzņēmējdarbības piemērs Brenguļu pagastā, taču tās vārds zināms visā Latvijā. Saimnieks Māris Freivalds stāsta, ka pieprasījums ir tik liels, ka atkal būs jāiegādājas viens jauns busiņš alus piegādēm klientiem. Viņš arī iepazīstina dalībniekus ar alus darīšanas procesu un tā īpatnībām mazā alus darītavā, kur alus, gluži kā kāds dzīvnieciņš, lolots un barots ar dažādām izejvielām, no viena tovera otrā pārkāpjot un beigās lielajās tvertnēs nostāvoties, kļūst par gardu dzērienu, te tumšu, te gaiši dzintara dzeltenu, atsvaidzina karstā vasaras dienā.
Ar saimnieka vēlību nogaršojuši spirdzinošo dzērienu, pasākuma dalībnieki devās uz Trikātas pagasta “Jaunupītēm”, kur jaunā saimniece Madara Krecere ne tik vien atklāja savus Jāņu siera gatavošanas noslēpumus, bet arī izrādīja saimniecību, kuras galvenā nodarbošanās ir zirgkopība, un pasākuma izskaņā vēl sniedza arī jāšanas paraugdemonstrējumus.
Taču nu par sieru – tā gatavošana ir ļoti radošs un arī demokrātisks process, sastāvdaļas nav strikti noteiktas un katras var rīkoties pēc savas rocības un vēlmēm. Tomēr noteikti būs vajadzīgs liels katls un lauku piens (veikala paciņu piens rezultātu negarantēs), olas, nedaudz eļļas, etiķa esence un sāls. Pasākuma dalībnieki vēroja, kā siers top no 5 litriem piena. Kaltu liek uz uguns, ielej tajā tik eļļas, lai nosegtu katla dibenu un kad eļļa sāk sprakšķēt, ielej visu pienu un pievieno bļodiņā sakultas 3-4 olas. Kad piena un olu maisījums jau krietni kūp, tomēr nevārās, ir īstais brīdis, kad jāšauj klāt etiķa esence – apmēram 3 ēdamkarotes. Būtībā varot izmantot jebkuru skābinātāju – arī etiķi vai citrona sulu. Tad gaida līdz piens sāk “rauties kopā”. Kā tas notiek, atkarīgs ne vien no saimnieces labās gribas, bet arī no laika apstākļiem. Pareizi esot, kad viss piens sarecē tādā kā vienā kamolā. Ja ne, tas pārslojas sīkos gabaliņos, taču tas būtībā netraucē iegūt plānoto gala rezultātu.
Kamēr piens recē, Madara ņem spaini, novieto uz tā sietiņu, bet sietiņā ieklāj marli. Tad tajā kāš karsto siera masu. Kad viss siers ir sietā, tam maisot un mīcot tiek piebērts sāls un garšvielas. Te nu radošajām izpausmēm robežu nav, katrs var rīkoties pēc savas gaumes un sāļa siera vietā mēģināt gatavot arī saldu. Kad sūkalas no siera ir izmīcītas, tas tiek izgāzts uz šķīvja un likts nostāvēties vēsumā – vismaz 12 stundas. Madara stāsta, ka vislabākā garša sieram ir trešajā dienā un cienā apmeklētājus ar iepriekš pagatavotajiem dažādajiem sieriem. Tiem pievienotas garšvielas, lociņi un pat nātres. No 5 litriem piena sanāk viens salātu šķīvja lieluma siera ritulis.
Taču ar to jūnija pasākumi vēl nebeidzas. Katrā skolā ar zināšanām par zāļu tējām dalās ārstniecības augu audzētāja Zeltīte Kaviere. Apmeklētāju pulciņš patiešām kupls, Zeltītei līdzi grozi ar jau gatavām tējām, uzlējumiem un sīrupiem nogaršošanai un arī svaigi plūkti augi – apskatīšanai, smaržošanai. Par katru ir gana garš stāsts stāstāms un un lektore neslēpj tēju receptes, bet gan sīki un smalki izstāsta, kas būtu labāks dažādām kaitēm, kas imūnsistēmas stiprināšanai, kas vienkārši labai pašsajūtai. Jautājumi rodas arvien no jauna un pasākumi ievelkas gandrīz vai līdz tumsai.
Un visbeidzot, jūnija un arī projekta nosacītās pirmās daļas pasākumi beidzas ar kopā sanākšanu 18. jūnijā Trikātas pilskalnā. Pasākums ir daļa no patriotiskās audzināšanas – tautas tradīciju kopšanas moduļa. Kopā ar folkloras kopu “Delve” no Limbažu novada, kuru vada Aina un Gvido Tobi, tiek sākta vasaras saulgriežu gaidīšana. Pasākumu apmeklēja vairāk nekā 120 cilvēki ne tikai no pašu Beverīnas novada, bet arī no Valmieras, Smiltenes un pat Gulbenes. Ar auglības simbola, “jānīša” siešanu un uguns rituālu tikai aizdegta pirmā jāņuguns. Atskanēja pirmās līgo dziesmas, tad visi dalībnieki devās virtenes dancī ap ugunskuru. Ar senu teiku par saules meitiņu, kas gribēja dzīvot ar ļaudīm kopā uz zemes sākās rotaļas, kurās labprāt piedalījās ne tikai bērni, bet gandrīz visi pasākuma apmeklētāji. Kad aktīvā kustēšanās bija visus krietni nogurdinājusi, jau metās krēsla un vakars tika noslēgts ar pīrādziņu baudīšanu, savu labo domu nodošanu aplī ap ugunskuru blakus stāvošajam kaimiņam un sanesto ziedu pušķu ziedošanu ugunij. Pasākuma organizatori saņēma daudz labu paldies vārdu par šādu neparastu kopā sanākšanas iespēju, kā arī jautājumus vai tādi notikšot arī turpmāk. Bija patiešām prieks censties!
Linda Krūmiņa, projekta vadītāja
komentāri