Par rozēm un cilvēkiem…

Šis gads manā dzīvē ir ļoti īpašs. Skolotājs savā dziļākajā būtībā ir ļoti līdzīgs vecākiem. Mūsu dzīvē ienāk bērni – katrs īpašs un neatkārtojams. Mūsu pienākums ir palīdzēt viņiem attīstīties, plaukt. Un mēs to darām, neskatoties uz to, ka ne vienmēr esam saprasti. Šogad man bija divas audzināmās klases – pirmā un devītā. Pirmie sniedza savas atvērtās sirdis un uzdeva neskaitāmos „Kāpēc ?”. Devītie daudz ņēma, bet tikpat daudz arī deva. Tagad viņi  jau absolventi. Nesen noskanēja pēdējais zvans, nu nosvinēts arī izlaidums.

Šis gads deva  iespēju izlolot savu projektu, strādāt pie tā īstenošanas. Rožu dārzs bija mans sapnis un reizē arī citu skepses objekts. Piekrītu, ka dzīvības kociņi iespējams ir izturīgāki… Taču rozes tāpat kā cilvēki ir krāšņas, katra ar savu burvību. Mani audzēkņi bija tie, kas talkā palīdzēja realizēt sapni par rožu dārzu pagalmā starp skolu, pagasta pārvaldi, pasta nodaļu un medpunktu.

„Protams, arī mana roze vienkāršam garāmgājējam var likties līdzīga citām. Bet viņa viena pati ir nozīmīgākā, jo tieši viņu es laistīju. Tieši viņu es apsedzu… Tieši viņu es aizsargāju no vēja. Es klausījos, kā viņa gaudās vai lielījās, es dzirdēju pat to, kā viņa klusēja. Jo viņa ir mana roze.

Lūk, noslēpums: tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.” /Antuans de Sent-Ekziperī/

Liels ir mans prieks, redzot savus audzēkņus pieaugušus, skaistus un laimīgus. Šodien apciemojot rožu dārzu man ir neaprakstāms prieks – mūsu rozes uzsāk ziedēšanas posmu. Ticu, lai kur lidotu mani 11 audzēkņi, atgriežoties pie skolas akas, jaunības takām, redzot  savas stādītās rozes – katrs atcerēsies šo skaisto dzīves posmu Izvaltas pamatskolā. Vēlējums katram: „Mīliet skaisto un pasaule iemīlēs Jūs!”

Inga Leikuma

komentāri


Tavs viedoklis ir svarīgs: