Par puspilnu un pustukšu dzīvošanu domājot

Pēc vairāku gadu dzīvošanas tajā Eiropas daļā, kur arī vasarā vakari atnāk ar samērā ātru tumsu, es joprojām priecājos par katru novakari Latvijā, kas mudina ilgi palikt nomodā un darboties vai vienkārši izbaudīt tik īpašās gaismu, skaņu un izjūtu spēles. Man šāds novakars asociējas ar dūmakā un matiolu smaržā tītām no tālienes nākošām suņu rejām vai citu mazu dzīvo radībiņu knosīšanās laukos, tveicē sakarsušās pilsētas tiekšanos pēc nakts veldzes, auklējot rimtas sarunas ielu kafejnīcās ar Vecrīgas vai bulvāru Rīgas siluetiem fonā, jūras krastu, virs kura debesis pēkšņi šķiet daudz plašākas nekā dienas laikā un rietošās saules gaismu spēles rada tik romantisku scenogrāfiju visvienkāršākajai pastaigai. Vēl dažas dienas un būsim sasnieguši pašu virsotni, pēc kura sākas gājiens atpakaļ uz rudeni, ziemu, tumsu un aukstumu. Vasaras saulgrieži – vai tie ir gada līksmākie vai skumjākie svētki, pēc kuriem beidzas saulītes uzvaras gājiens?

Vai tas nav tas pats mūžīgais jautājums par puspilno vai pustukšo glāzi? Ko esam paspējuši izdarīt līdz šim pagrieziena punktam? Vai esam auguši, uzkrājuši spēkus un gatavi briedināt augļus un saskatīt skaitumu arī savādākās situācijās un izpausmēs?

Šogad par šiem jautājumiem domājot, man veidojas asociācijas ar mūsu Pārmaiņu skolu iniciatīvu. Projektu īstenošanas laiks nupat iegājis otrajā pusē. Vai jūtamies pustukši vai puspilni? Vai sākam pamazām raizēties par to, ko nu darīsim un kā nu būs pēc novembra, kad projekti (vai vismaz to  finansējums) beigsies? Vai šajā pavasara un agrīnās vasaras spožumā esam paspējusi saskatīt un saskaitīt to, kas labs noticis līdz šim, izvērtēt, cik stiprus pamatus esam ielikuši tālākajam cēlienam, saprast, kas jādara savādāk, lai veiktos vēl labāk? Manuprāt, liela daļa no jums to dara, vairāk vai mazāk apzināti, bet dara. Par to liecina visa tā labo ziņu bagātība, kas izlasāma jūsu epastos un starpatskaitēs, ko mēs, projekta konsultantu komanda, dzirdam sarunās un redzam, viesojoties pie jums.

Bijuši daudzi  un galvenokārt labi pārsteigumi (piemēram tas, cik daudzi cilvēki GRIB iesaistīties piedāvātajās aktivitātēs). Izkristalizējušās vērtīgas atziņas (piemēram, cik svarīgi ieplānot nodarbību laikus nevis tad, kad pasniedzējam ērti, bet tad, kad dalībnieki tiek – pēc gotiņas izslaukšanas,  autobusa kustības grafika vai līdzīgiem tik pat būtiskiem apstākļiem). Satikušies, vairāk viens par otru izzinājuši  un abpusēju nepieciešamību sadarboties saskatījuši pašvaldību un  skolu darbinieki un citi vietējās kopienas cilvēki (pat tad, ja fiziskais attālums bijis tik vien kā pāri ceļam pāriet). Vasarā skolas daudzviet turpina zumēt, un tas ir viens no lielākajiem priekiem – kaut arī skaidri apzināmies, ka šūšanai, aušanai, kokapstrādei un citām „istabas lietām” nu jādod vieta siena pļavai, ravējamajai vagai un citām vasaras rūpēm.

Bet kad kārtējā vaga vai vāls pievārēts, es mudinu jūs ievilkt elpu, palūkoties debesīs un drosmīgi veidot nākamos plānus, domājot par to, kādu jūs vēlaties savu un savas kopienas dzīvi šoruden, šoziem un tālāk. Atcerēties, kas ir jūsu jaunie sabiedrotie un domubiedri (izrādās – tie paši apkaimes ļaudis vien tie ir) un cik maz vajag, lai cilvēki atplauktu un dotos uz skolu kā pie draugiem,  ar siltu pašceptu plātsmaizi. Tāpēc, ka tur ir labi un interesanti. Tagad jūs labāk ziniet ne vien to, cik kas maksā, bet arī to, ka ir lietas (notikumi, izjūtas, pieredzes), par kurām cilvēki, vienreiz iepazinuši, ir gatavi maksāt paši, neskatoties uz īso rocību, un šo to ļoti labi var izdarīt arī bez naudas – sniedzot kaut ko no sevis, mainoties ar savām prasmēs, zināšanām, laiku un visiem citiem beznaudas resursiem. Bet saprotams, ka jārūpējas arī par to, lai bez darba nepaliek projekta ietvaros sapirktie trenažieri, slidas, mašīndeju paklājiņi, šujmašīnas, plītis, datori, fotoaparāti, darbgaldi un citas iekārtas. Vēl vairāk, lai šīs lietas un iespējas arī nākamajā pusgadā un pēc tam ir pieejamas aizvien lielākam skaitam apkaimes cilvēku, nedalot, kurš bijis projektā, kurš ne.

Man liekas, ka mūsu Pārmaiņu skolu iniciatīva šajā posmā jau ir ļoti puspilna un kļūst aizvien pilnāka, neskatoties uz to, ka tai atvēlētie finansu līdzekļi drīz sāks iet uz beigām. Sēklas kritušas auglīgā zemē, un mēs jau zinām, ka no viena zirņa izaug vesels sieks.

Arī mēs meklēsim iespējas, kā iesākto turpināt, kā rast līdzekļus jauniem darbiem, bet, lai pierādītu to nepieciešamību,  visspēcīgākie argumenti ir tieši jūsu rokās – cilvēku atsauksmes, iesaistīšanās, reakcijas, lēmumu pieņēmēju izpratne un atbalsts, konkrētie rezultāti un pārmaiņas, kas pie jums notikušas. Krājiet un analizējiet labās un kritiskās atziņas, liksim tās kopā, un būvēsim pārliecinošus pierādījumus tam, ka mazas skolas un mazas kopienas ir tās, kas dara lielus darbus, audzina spēcīgus un gudrus cilvēkus, kuri zina un prot darīt brīnišķīgas lietas, kuriem ir ko dot pārējai Latvijai un visai pasaulei, tāpēc nevienam no ārpuses nav tiesību lemt par to pastāvēšanu.

Sasmelsimies gaismu šajās garākajās gada dienās un nesīsim to cauri tumsai, uzspīdēdami cits citam tad, kad nepieciešams atbalsts, kad tuvojas pagurums, kad kāds nesaprot. Pārmaiņu skolas veidojas par gaismas saliņām Latvijas kartē, un tādās dzīve vienmēr iet uz pilno pusi.

Priecīgus vasaras saulgriežus vēlot,

Aija Tūna, ceļā uz Milānu esot