Šodien Baldonē atkal sapulcējušies mūsu projekta skolu pārstāvji, lai Jāņa Baltača vadībā mācītos veidot un izmantot blogus un citas interneta vides piedāvātās iespējas.
Jau esam vienojušies, ka ir vismaz trīs brīnišķīgi un svarīgi iemesli, kāpēc būtu vērts izmantot savu blogu: 1) lai dokumentētu savu darbību un domas, 2) lai pastāstītu par to citiem, 3) lai nepieciešamā informācija būtu pieeja jebkurā laikā un vietā – arī bez “flešiņa” līdznēsāšanas vai Inbox kastītes pārslogošanas:)
Izskatās, ka motivācija darboties ir, un tad jau būs arī rezultāti. Bet – kā dalīsimies pārdomās par notiekošo?
Iepriekšējā seminārā Brocēnos kafijas pauzes laikā aizsākās interesanta saruna par to, cik atklātas varētu būt (būs) sarunas šādās internetvietnēs. Skolu kolēģi dalījās bažās, ka katrs rādīs tikai parādes fasādi, baidoties atzīties grūtībās un neveiksmēs, kaut arī no tām varam mācīties visvairāk.
Kāpēc rodas šāda situācija? Vēsturiskā pieredze/pieradums izlikties? Vai jauno laiku pārprastā konkurence starp skolām un skolēniem, kurā piedalās vecāku gēni, ne tik daudz prasmīgs profesionālisms.
Kā parādīt – un izvērtēt – skolas (skolotāja) spēju palīdzēt ikviena bērna izaugsmei; īpaši jau tā bērna vai pusaudža, kuram panākumi (vismaz tradicionālā nozīme) nedodas rokā ātri un viegli? Vērtēsim to, kas mums ir vērtīgs, savulaik teica Mels Ainckovs, un man viņa teiktais jāatceras atkal un atkal.
Bet saruna jau bija par bloga ierakstiem – vai tie būs patiesi – un noderīgi pašam rakstītājam un lasītājiem – vai tomer ar plīvuru klāti – gadījumam, ja lasa priekšnieks vai pārbaudītājs, kurš pēc definīcijas NAV draugs.
Nedaudz skumji… bet – turpinām strādāt, lai attieksme mainītos!
Aija Tūna
komentāri