Tā bija viena no atziņām, kas izskanēja pagājušā gada novembrī Briselē notikušajā konferencē, kuru organizēja Eurofound – Eiropas Fonds dzīves un darba apstākļu uzlabošanai. Sanāksmē, kurā piedalījās daudzi vadoši pētnieki, politiķi, nevalstisko organizāciju pārstāvji un praktiķi, tika spriests par to, kāds sociālais un izglītojošais atbalsts nepieciešams vecākiem un citiem, kuri rūpējas par bērniem pirmsskolas un jaunākajā skolas vecumā, lai tiktu uzlabotas vecāku prasmes veicināt sava bērna vispusīgu un harmonisku attīstību, ieliekot stingrus un drošus pamatus visai turpmākajai dzīvei. Nupat publicēts ziņojums par galvenajām šajā sanāksmē apspriestajiem jautājumiem: labās prakses piemēriem un jaunajām iniciatīvām vietējā, nacionālajā un Eiropas līmenī. Ziņojuma tekstu, tiesa gan, angļu valodā, variet atrast http://www.eurofound.europa.eu/publications/htmlfiles/ef1034.htm. Varbūt tā izlasīšanai var pielietot Jūsu projektu ieviešanas gaitā iegūtās vai uzlabotās angļu valodas zināšanas?
Blakus ļoti stingri izteiktai nostājai, ka agrīnā bērnība ir tas laiks, kad vietējās sabiedrības ieguldījums savstarpējās solidaritātes un vienotības spēcināšanā, sasniedzot visapdraudētākās ģimenes, var būt visiedarbīgākais, izskanēja arī doma, ka vecāku un profesionālās lomas apvienošana, kā arī atbalsts bērna augšanai un attīstībai kopumā ir stresa pilns uzdevums ikvienam cilvēkam. Tāpēc sabiedrības palīdzība visdažādākajās – bet katrai situācijai visatbilstošākajās – formās ir tik nozīmīga.
Ļoti interesanta informācija un materiāli par šiem jautājumiem atrodami Eiropas Padomes programmā „Building a Europe for and with Children”; Pen Green centra pieredzē Lielbritānijā, nesen aizsāktajā BiztosKezdes programmā Ungārijā un citviet Eiropā. Tā kā man bija iespēja piedalīties šajā pasākumā, mājupatvesto iespaidu klāsts ir krietni apjomīgs.
Zinot, cik interesanti piedāvājumi maziem bērniem un viņu vecākiem notiek mūsu iniciatīvas ietvaros, gribas ticēt, ka mūsu risinājumi būs tik sekmīgi, lai izskanētu ne tikai Latvijas, bet arī plašākā mērogā.
Aija Tūna
komentāri